Laba vieta, kur sākt, ir mainīgais pārtikas ražošanas un patēriņa modelis rūpniecības Eiropā. Tradicionāli valstīm patika būt pašpietiekamai pārtikā. Bet deviņpadsmitā gadsimta Lielbritānijā pārtikas pašpietiekamība nozīmēja zemāku dzīves līmeni un sociālo konfliktu. Kāpēc tas tā bija?
Iedzīvotāju skaita pieaugums no astoņpadsmitā gadsimta beigām bija palielinājis pieprasījumu pēc pārtikas graudiem Lielbritānijā. Pilsētu centru paplašināšanai un nozares pieaugot, pieauga pieprasījums pēc lauksaimniecības produktiem, paaugstinot pārtikas graudu cenas. Zemes grupu spiedienā valdība arī ierobežoja kukurūzas importu. Likumi, kas ļāva valdībai to darīt, bija plaši pazīstami kā “kukurūzas likumi”. Neapmierināti ar augstām pārtikas cenām, rūpnieki un pilsētu iedzīvotāji piespieda atcelt kukurūzas likumus.
Pēc kukurūzas likumu nodošanas metāllūžņos pārtiku var importēt Lielbritānijā lētāk, nekā to varētu ražot valstī. Lielbritānijas lauksaimniecība nespēja konkurēt ar importu. Plašās zemes platības tagad tika atstātas nekulturētas, un tūkstošiem vīriešu un sieviešu tika izmesti no darba. Viņi pulcējās uz pilsētām vai migrēja uz ārzemēm.
Pārtikas cenām samazinoties, pieauga patēriņš Lielbritānijā. Kopš deviņpadsmitā gadsimta vidus straujāka rūpniecības izaugsme Lielbritānijā arī izraisīja lielākus ienākumus un tāpēc lielāku pārtikas importu. Visā pasaulē – Austrumeiropā, Krievijā, Amerikā un Austrālijā – zemes tika notīrītas, un pārtikas ražošana paplašinājās, lai apmierinātu Lielbritānijas pieprasījumu.
Tas nebija pietiekami, lai tikai notīrītu zemes lauksaimniecībai. Dzelzceļi bija nepieciešami, lai savienotu lauksaimniecības reģionus ar ostām. Bija jāuzbūvē jaunas ostas, un vecās tās ir paplašinātas, lai nosūtītu jaunās kravas. Cilvēkiem vajadzēja apmesties uz zemēm, lai viņus audzinātu. Tas nozīmēja māju un apmetņu celtniecību. Visām šīm darbībām savukārt bija nepieciešams kapitāls un darbaspēks. Kapitāls plūda no tādiem finanšu centriem kā Londona. Pieprasījums pēc darbaspēka vietās, kur darbaspēks trūka – tāpat kā Amerikā un Austrālijā – izraisīja lielāku migrāciju.
Gandrīz 50 miljoni cilvēku emigrēja no Eiropas uz Ameriku un Austrāliju deviņpadsmitajā gadsimtā. Tiek lēsts, ka visā pasaulē aptuveni 150 miljoni ir atstājuši savas mājas, šķērsojuši okeānus un lielos attālumus pār zemi, meklējot labāku nākotni.
Tādējādi līdz 1890. gadam bija izveidojusies globālā lauksaimniecības ekonomika, ko papildināja sarežģītas izmaiņas darbaspēka kustību modeļos, kapitāla plūsmās, ekoloģijās un tehnoloģijās, vairs nav no tuvējā ciemata vai pilsētas, bet gan no tūkstošiem jūdžu attāluma. To neaudzēja zemnieks, kas apkopo savu zemi, bet gan lauksaimniecības darbinieks, iespējams, nesen ieradās, kurš tagad strādāja lielā saimniecībā, kurā tikai pirms paaudzes, visticamāk, bija mežs. To pārvadāja ar dzelzceļu, būvēts šim mērķim un ar kuģiem, kurus šajās desmitgadēs arvien vairāk vadīja zemas apmaksāti darbinieki no Dienvideiropas, Āzijas, Āfrikas un Karību jūras reģiona.
Dažas no šīm dramatiskajām izmaiņām, kaut arī mazākā mērogā, notika tuvāk mājām Rietumu Pendžabā. Šeit Lielbritānijas Indijas valdība izveidoja apūdeņošanas kanālu tīklu, lai daļēji izturīgus atkritumus pārveidotu par auglīgām lauksaimniecības zemēm, kas eksportam varētu audzēt kviešus un kokvilnu. Kanālu kolonijas, kā sauca jaunos kanālu apūdeņus apgabalus, nokārtoja zemnieki no citām Pendžabas daļām.
Protams, pārtika ir tikai piemērs. Līdzīgu stāstu var izstāstīt par kokvilnu, kuras kultivēšana visā pasaulē paplašinājās, lai pabarotu Lielbritānijas tekstilizstrādājumu rūpnīcas. Vai gumija. Patiešām, tik strauji attīstījās reģionālā specializācija preču ražošanā, ka laika posmā no 1820. līdz 1914. gadam tiek lēsts, ka pasaules tirdzniecība ir pavairota 25 līdz 40 reizes. Gandrīz 60 procenti no šīs tirdzniecības sastāvēja no “primārajiem produktiem” – tas ir, lauksaimniecības produkti, piemēram, kvieši un kokvilna, un minerāli, piemēram, ogles.
Language: Latvian