Tā kā protesti un cīņas pret aparteīdu bija palielinājušās, valdība saprata, ka viņi vairs nevar turēt melnādainos viņu valdīšanas laikā ar represijām. Baltais režīms mainīja savu politiku. Tika atcelti diskriminējoši likumi. Politisko partiju aizliegums un ierobežojumi plašsaziņas līdzekļos tika atcelti. Pēc 28 gadus ilgas ieslodzījuma Nelsons Mandela izgāja no cietuma kā brīvs cilvēks. Visbeidzot, 1994. gada 26. aprīļa pusnaktī, jaunais
Dienvidāfrikas Republikas valsts karogs tika atrisināts, atzīmējot jaundzimušo demokrātiju pasaulē. Aparteīda valdība beidzās, bruģējot ceļu uz vairāku rasu valdības izveidošanu.
Kā tas notika? Dzirdēsim Mandelu, šīs jaunās Dienvidāfrikas pirmo prezidentu, par šo neparasto pāreju:
“Vēsturiskajiem ienaidniekiem izdevās sarunas par mierīgu pāreju no aparteīda uz demokrātiju tieši tāpēc, ka mēs bijām gatavi pieņemt raksturīgo labestības spēju otrā. Mana vēlme ir, ka dienvidāfrikāņi nekad neatsakās no ticības labestībai, ka viņi lolo, ka ticība cilvēkiem ir mūsu demokrātijas stūrakmens.”
Pēc jaunās Demokrātiskās Dienvidāfrikas parādīšanās melnādainie līderi aicināja kolēģus melnādainos, lai piedotu baltumiem par zvērībām, ko viņi bija izdarījuši pie varas. Viņi teica, ka mēs izveidosim jaunu Dienvidāfriku, kuras pamatā ir visu rasu un vīriešu un sieviešu vienlīdzība, demokrātiskas vērtības, sociālais taisnīgums un cilvēktiesības. Partija, kas valdīja caur apspiešanu un brutālām slepkavībām, un partija, kas vadīja brīvību. Cīņa sēdēja kopā, lai sastādītu kopīgu konstitūciju.
Pēc divu gadu diskusijām un debatēm viņi iznāca ar vienu no izcilākajām konstitūcijām, kāda pasaulei jebkad bijusi. Šī konstitūcija saviem pilsoņiem deva visplašākās tiesības, kas pieejamas jebkurā valstī. Kopā viņi nolēma, ka, meklējot problēmu risinājumu, nevienu nevajadzētu izslēgt, nevienu nedrīkst uzskatīt par dēmonu. Viņi vienojās, ka ikvienam jākļūst par daļu no risinājuma, neatkarīgi no tā, ko viņi varētu darīt vai pārstāvēt pagātnē. Dienvidāfrikas konstitūcijas preambula (sk. 28. lpp.) Apkopo šo garu.
Dienvidāfrikas konstitūcija iedvesmo demokrātus visā pasaulē. Valsts līdz 1994. gadam nosodīja visu pasauli kā nedemokrātiskāko, tagad tiek uzskatīta par demokrātijas modeli. Tas, kas ļāva šīm izmaiņām, bija Dienvidāfrikas iedzīvotāju apņēmība strādāt kopā, pārveidot rūgto pieredzi par varavīksnes nācijas saistošo līmi. Runājot par Dienvidāfrikas konstitūciju, Mandela sacīja:
“Dienvidāfrikas konstitūcija runā gan par pagātni, gan nākotni. No vienas puses, tas ir svinīgs pakts, kurā mēs kā dienvidāfrikāņi viens otram paziņojam, ka mēs nekad neļausim atkārtot mūsu rasistisko, brutālo un represīvo pagātni. Bet tas ir vairāk nekā tas, ka tas ir vairāk nekā tas, kas ir tas, ka tas ir viens no cilvēkiem. Language: Latvian