Vēsturiski Indijā ražotie smalkie kotoni tika eksportēti uz Eiropu. Ar industrializāciju sāka paplašināties Lielbritānijas kokvilnas ražošana, un rūpnieki veica spiedienu uz valdību, lai ierobežotu kokvilnas importa aizsardzību vietējās nozares. Tarifi tika uzlikti auduma imponiem Lielbritānijā. Līdz ar to plūsmas smalkā Indijas kokvilna sāka samazināties.
Kopš deviņpadsmitā gadsimta sākuma Lielbritānijas ražotāji arī sāka meklēt ārvalstu tirgus savam audumam. Indijas tekstilizstrādājumi, izņemot Lielbritānijas tirgu, ar tarifu barjerām tagad saskārās ar stīvu konkurenci citos starptautiskos tirgos. Ja mēs skatāmies uz eksporta skaitļiem no Indijas, mēs redzam vienmērīgu kokvilnas tekstilizstrādājumu daļas samazināšanos: no aptuveni 30 procentiem ap 1800 līdz 15 procentiem līdz 1815. gadam. Līdz 1870. gadiem šī proporcija bija samazinājusies līdz 3 procentiem.
Ko tad Indija eksportēja? Skaitļi atkal stāsta dramatisku stāstu. Kamēr ražošanas eksports strauji samazinājās, izejvielu eksports palielinājās vienlīdz ātri. Laikā no 1812. līdz 1871. gadam neapstrādātas kokvilnas eksporta īpatsvars pieauga no 5 procentiem līdz 35 procentiem. Indigo, ko izmantoja krāsošanas audumam, bija vēl viens svarīgs eksports daudzu gadu desmitu laikā. Un, kā jūs lasījāt pagājušajā gadā, opija sūtījumi uz Ķīnu strauji pieauga no 1820. gadiem, lai kādu laiku kļūtu par vienu lielāko eksportu. Lielbritānija Indijā izauga opiju un eksportēja to uz Ķīnu, un, nopelnot šo pārdošanu, tā finansēja savu tēju un citu importu no Ķīnas.
Deviņpadsmitā gadsimta laikā Lielbritānijas ražotāji pārpludināja Indijas tirgu. Pārtikas graudu un izejvielu eksports no Indijas uz Lielbritāniju un pārējā pasaule palielinājās. Bet Lielbritānijas eksporta vērtība uz Indiju bija daudz augstāka nekā Lielbritānijas importa vērtība no Indijas. Tādējādi Lielbritānijai bija “tirdzniecības pārpalikums” ar Indiju. Lielbritānija izmantoja šo pārpalikumu, lai līdzsvarotu savu tirdzniecības deficītu ar citām valstīm – tas ir, valstīm, no kurām Lielbritānija importēja vairāk, nekā tā tika pārdota. Tā darbojas daudzpusēja apmetņu sistēma – tā ļauj vienas valsts deficītu ar citu valsti nokārtot ar tās pārpalikumu ar trešo valsti. Palīdzot Lielbritānijai līdzsvarot tās deficītu, Indijai bija izšķiroša loma deviņpadsmitā gadsimta beigās pasaules ekonomikā.
Lielbritānijas tirdzniecības pārpalikums Indijā arī palīdzēja samaksāt tā saucamās “mājas maksas”, kas ietvēra Lielbritānijas amatpersonu un tirgotāju privātos naudas pārskaitījumus, Indijas ārējo parādu un Lielbritānijas amatpersonu pensijas Indijā procentu maksājumi.
Language: Latvian