Tiesības uz brīvību ietver arī tiesības uz reliģijas brīvību. Arī šajā gadījumā konstitūcijas veidotāji ļoti īpaši to skaidri paziņoja. Jūs jau lasījāt 2. nodaļā, ka Indija ir laicīga valsts. Lielākā daļa Indijas cilvēku, tāpat kā jebkur citur pasaulē, seko dažādām reliģijām. Daži var neticēt nevienai reliģijai. Sekulārisms ir balstīts uz ideju, ka valsts ir saistīta tikai ar attiecībām starp cilvēkiem, nevis attiecībā uz cilvēkiem un Dievu. Laicīga valsts ir tāda, kas neveido nevienu reliģiju kā oficiālu reliģiju. Indijas sekulārisms praktizē principiāla un vienāda attāluma attieksmi no visām reliģijām. Valstij jābūt neitrālai un objektīvai, strādājot ar visām reliģijām.
Ikvienam cilvēkam ir tiesības atzīt, praktizēt un izplatīt reliģiju, kurai viņš vai viņa tic. Katra reliģiskā grupa vai sekta var brīvi pārvaldīt savas reliģiskās lietas. Tiesības izplatīt savu reliģiju tomēr nenozīmē, ka cilvēkam ir tiesības piespiest citu personu pārveidot par savu reliģiju, izmantojot spēku, krāpšanu, pamudinājumu vai visu. Protams, cilvēks var brīvi mainīt reliģiju pēc savas gribas. Brīvība praktizēt reliģiju nenozīmē, ka cilvēks reliģijas vārdā var darīt visu, ko viņš vēlas. Piemēram, nevar upurēt dzīvniekus vai cilvēkus kā piedāvājumus pārdabiskiem spēkiem vai dieviem. Reliģiskā prakse, kas sievietes izturas kā pret zemāku, vai tās, kas pārkāpj sieviešu brīvību, nav atļauta. Piemēram, nevar piespiest atraitni noskūt galvu vai valkāt baltas drēbes.
Laicīga valsts ir tāda, kas nepiešķir nekādas privilēģijas vai labvēlības nevienai noteiktai reliģijai. Tas arī neizdodas vai diskriminē cilvēkus, pamatojoties uz reliģiju, kuru viņi ievēro. Tādējādi valdība nevar nodibināt nevienu personu maksāt nodokļus par = kādas konkrētas reliģijas vai reliģiskas E institūcijas veicināšanu vai uzturēšanu. Valdības izglītības iestādēs nav reliģisku norādījumu. Izglītības iestādēs, kuras pārvalda = privātas organizācijas, neviena persona nav spiesta piedalīties jebkurā reliģiskā norādījumā vai apmeklēt reliģisku pielūgšanu.
Language: Latvian