Arī strādniekiem bija sava izpratne par Mahatmu Gandiju un Swaraj jēdzienu. Plantation darbiniekiem Asamā brīvība nozīmēja tiesības brīvi pārvietoties un no tā norobežotos, un tas bija norobežots, un tas nozīmēja saglabāt saikni ar telpu ciematā, no kuras viņi bija ieradušies. Saskaņā ar 1859. gada Iekšzemes emigrācijas likumu stādījumu darbiniekiem nebija atļauts atstāt tējas dārzus bez atļaujas, un patiesībā viņiem reti tika piešķirta šāda atļauja. Kad viņi dzirdēja par nesadarbības kustību, tūkstošiem darbinieku nepakļāvās varas iestādēm, atstāja stādījumus un devās mājās. Viņi uzskatīja, ka nāk Gandijs Rajs un visiem tiks piešķirta zeme savos ciematos. Viņi tomēr nekad nav sasnieguši savu galamērķi. Ceļā pa ceļam pa dzelzceļu un tvaikoņu streiku viņus noķēra policija un nežēlīgi piekāva.
Kongresa programma šo kustību vīzijas nedefinēja. Viņi interpretēja terminu Swaraj savā veidā, iedomājoties, ka tas ir laiks, kad visas ciešanas un visas nepatikšanas būs beigušās. Tomēr, kad ciltis skandēja Gandhiji vārdu un izvirzīja saukļus, pieprasot “Swatantra Bharat”, viņi arī emocionāli bija saistīti ar visu Indijas uzbudinājumu. Kad viņi rīkojās Mahatma Gandija vārdā vai saistīja viņu kustību ar Kongresa kustību, viņi identificējās ar kustību, kas pārsniedza viņu tiešās vietas robežas.
Language: Latvian