Mahatma Gandijs sāls atrada spēcīgu simbolu, kas varētu apvienot tautu. 1930. gada 31. janvārī viņš nosūtīja vēstuli viceprezidentam Irvinam, norādot vienpadsmit prasības. Daži no tiem izraisīja vispārēju interesi; Citi bija īpašas prasības pēc dažādām klasēm, sākot no rūpniekiem līdz zemniekiem. Ideja bija padarīt prasības plašas, lai visas Indijas sabiedrības klases varētu identificēties ar tām un visus varētu apvienot apvienotā kampaņā. Visvairāk satraucošais bija pieprasījums atcelt sāls nodokli. Sāls bija kaut kas, ko patērēja gan bagātie, gan nabadzīgie, un tas bija viens no vissvarīgākajiem pārtikas priekšmetiem. Nodoklis par sāli un valdības monopolu salīdzinājumā ar tā ražošanu Mahatma Gandijs paziņoja, ka atklāja Lielbritānijas valdīšanas nomācošāko seju.
Mahatma Gandija vēstule savā ziņā bija ultimāts. Ja prasības netiks izpildītas līdz 11. martam, teikts vēstulē, Kongress uzsāks pilsoniskās nepaklausības kampaņu. Irvins negribēja vienoties. Tā Mahatma Gandijs sāka savu slaveno sāls gājienu, ko pavadīja 78 viņa uzticamie brīvprātīgie. Gājiens bija vairāk nekā 240 jūdžu attālumā no Gandhiji Ašrama Sabarmati līdz Gudžaratu piekrastes pilsētai Dandi. Brīvprātīgie staigāja 24 dienas, apmēram 10 jūdzes dienā. Tūkstošiem cilvēku ieradās dzirdēt Mahatmu Gandiju visur, kur viņš apstājās, un viņš pastāstīja viņiem, ko viņš domā ar Swaraj, un mudināja viņus mierīgi izaicināt britus. 6. aprīlī viņš sasniedza Dandi un ceremoniāli pārkāpa likumu, ražojot sāli, verdot jūras ūdeni.
Tas iezīmēja pilsoniskās nepaklausības kustības sākumu. Kā šī kustība atšķīrās no nesadarbības kustības? Cilvēkiem tagad tika lūgts ne tikai atteikties no sadarbības ar britiem, kā viņi bija izdarījuši 1921.-22. Gadā, bet arī pārkāpt koloniālos likumus. Tūkstošiem cilvēku dažādās valsts daļās salauza sāls likumu, ražoja sāli un parādījās valdības sāls rūpnīcu priekšā. Izplatot kustību, ārvalstu audums tika boikotēts, un dzērienu veikali tika piketēti. Zemnieki atteicās maksāt ieņēmumus un Chankidari nodokļus, ciematu amatpersonas atkāpās no amata, un daudzās vietās meža cilvēki pārkāpa meža likumus – nonākot rezervētos mežos, lai savāktu koksni un ganītu liellopus.
Uztraucoties par notikumiem, koloniālā valdība sāka arestēt Kongresa vadītājus pa vienam. Tas izraisīja vardarbīgas sadursmes daudzās pilīs. Kad 1930. gada aprīlī tika arestēts Mahatma Gandhi dievbijīgais māceklis Abduls Ghaffars Kāns, dusmīgi pūļi, kas demonstrēja Pešavaras ielās, saskaroties ar bruņumašīnām un policijas šaušanu. Daudzi tika nogalināti. Mēnesi vēlāk, kad pati Mahatma Gandija tika arestēta, rūpniecības darbinieki Šolapurā uzbruka policijas amatiem, pašvaldību ēkām, likumiem un dzelzceļa stacijām- visas struktūras, kas simbolizēja Lielbritānijas valdību. Baidīta valdība atbildēja ar brutālu represiju politiku. Tika uzbrukuši mierīgi satyagrahis, tika piekauti sievietes un bērni, un tika arestēti apmēram 100 000 cilvēku.
Šādā situācijā Mahatma Gandija atkal nolēma izsaukt kustību un 1931. gada 5. martā iekļuva paktā ar Irvinu. Ar šo Gandhi-Irvina paktu Gandhiji piekrita piedalīties apaļā galda konferencē (Kongress bija boikots pirmās kārtas galda konferencē) Londonā, un valdība piekrita atbrīvot politiskos ieslodzītos. 1931. gada decembrī Gandhiji devās uz Londonu uz konferenci, bet sarunas sabojājās un viņš atgriezās. Atpakaļ Indijā viņš atklāja, ka valdība ir sākusi jaunu represiju ciklu. Ghaffar Khan un Jawaharlal Nehru abi atradās cietumā, Kongress tika pasludināts par nelikumīgu, un, lai novērstu sanāksmes, demonstrācijas un boikotus, tika noteikta virkne pasākumu. Ar lielām bažām Mahatma Gandijs atkārtoja pilsoniskās nepaklausības kustību. Vairāk nekā gadu kustība turpinājās, bet līdz 1934. gadam tā zaudēja impulsu.
Language: Latvian