Pastorālisti reaģēja uz šīm izmaiņām dažādos veidos. Daži samazināja liellopu skaitu ganāmpulkos, jo nebija pietiekami daudz ganību, lai barotu lielu skaitu. Citi atklāja jaunas ganības, kad kļuva grūta kustība uz vecām ganībām. Pēc 1947. gada, piemēram, kamielis un aitu ganīšana Raikas vairs nevarēja pārcelties uz Sindu un ganīt savus kamieļus Indus krastos, kā viņi bija darījuši iepriekš. Jaunās politiskās robežas starp Indiju un Pakistānu pārtrauca viņu kustību. Tāpēc viņiem bija jāatrod jaunas vietas, kur doties. Pēdējos gados viņi ir migrējuši uz Harjanu, kur aitas var ganīties lauksaimniecības laukos pēc ražas samazināšanas. Šis ir laiks, kad laukiem ir nepieciešami kūtsmēsli, kurus dzīvnieki nodrošina.
Gadu gaitā daži bagātāki lopkopji sāka pirkt zemi un apmesties, atsakoties no nomadu dzīvi. Daži nokārtojās. Zemnieki, kas kultivē zemi, citi pārņēma plašāku tirdzniecību. No otras puses, daudzi nabadzīgi mācītāji aizņēmās naudu no naudas līdzekļiem, lai izdzīvotu. Reizēm viņi zaudēja liellopus un aitas un kļuva par strādniekiem, strādājot laukos vai mazās pilsētās.
Tomēr pastorālisti ne tikai turpina izdzīvot, bet daudzos reģionos viņu skaits pēdējās desmitgadēs ir paplašinājies. Kad gan ganību zemes vienā vietā bija slēgtas, viņi mainīja kustības virzienu, samazināja ganāmpulka lielumu, apvienoja pastorālo darbību ar citiem ienākumu veidiem un pielāgojās izmaiņām mūsdienu pasaulē. Daudzi ekologi uzskata, ka sausos reģionos un kalnos pastorālisms joprojām ir ekoloģiski visspēcīgākā dzīves forma.
Šādas izmaiņas nebija pieredzējušas tikai pastorālās kopienas Indijā. Daudzās citās pasaules daļās jauni likumi un norēķinu modeļi piespieda pastorālās kopienas mainīt savu dzīvi. Kā pastorālās kopienas citur tika galā ar šīm izmaiņām mūsdienu pasaulē?
Language: Latvian
Kā mācītāji tika galā ar šīm Indijas izmaiņām
Pastorālisti reaģēja uz šīm izmaiņām dažādos veidos. Daži samazināja liellopu skaitu ganāmpulkos, jo nebija pietiekami daudz ganību, lai barotu lielu skaitu. Citi atklāja jaunas ganības, kad kļuva grūta kustība uz vecām ganībām. Pēc 1947. gada, piemēram, kamielis un aitu ganīšana Raikas vairs nevarēja pārcelties uz Sindu un ganīt savus kamieļus Indus krastos, kā viņi bija darījuši iepriekš. Jaunās politiskās robežas starp Indiju un Pakistānu pārtrauca viņu kustību. Tāpēc viņiem bija jāatrod jaunas vietas, kur doties. Pēdējos gados viņi ir migrējuši uz Harjanu, kur aitas var ganīties lauksaimniecības laukos pēc ražas samazināšanas. Šis ir laiks, kad laukiem ir nepieciešami kūtsmēsli, kurus dzīvnieki nodrošina.
Gadu gaitā daži bagātāki lopkopji sāka pirkt zemi un apmesties, atsakoties no nomadu dzīvi. Daži nokārtojās. Zemnieki, kas kultivē zemi, citi pārņēma plašāku tirdzniecību. No otras puses, daudzi nabadzīgi mācītāji aizņēmās naudu no naudas līdzekļiem, lai izdzīvotu. Reizēm viņi zaudēja liellopus un aitas un kļuva par strādniekiem, strādājot laukos vai mazās pilsētās.
Tomēr pastorālisti ne tikai turpina izdzīvot, bet daudzos reģionos viņu skaits pēdējās desmitgadēs ir paplašinājies. Kad gan ganību zemes vienā vietā bija slēgtas, viņi mainīja kustības virzienu, samazināja ganāmpulka lielumu, apvienoja pastorālo darbību ar citiem ienākumu veidiem un pielāgojās izmaiņām mūsdienu pasaulē. Daudzi ekologi uzskata, ka sausos reģionos un kalnos pastorālisms joprojām ir ekoloģiski visspēcīgākā dzīves forma.
Šādas izmaiņas nebija pieredzējušas tikai pastorālās kopienas Indijā. Daudzās citās pasaules daļās jauni likumi un norēķinu modeļi piespieda pastorālās kopienas mainīt savu dzīvi. Kā pastorālās kopienas citur tika galā ar šīm izmaiņām mūsdienu pasaulē?
Language: Latvian